Es strādāju par projektu vadītāju IT uzņēmumā. Sēžu pie datora astoņas, desmit, reizēm divpadsmit stundas dienā. Manas smadzenes strādā kā dzinējs, kurš nekad neapstājas – plāni, termiņi, budžeti, klienti, kuri nezina, ko grib, bet zina, ka vēlas to vakar. Man ir 34 gadi, precējies, viens bērns, kuram ir divi gadi. Mīlu viņu vairāk par visu, bet naktis ir bezmiega, dienas ir garas, un brīvā laika ir tik, cik sīkums.
Pirms četriem mēnešiem es aizdedzināju spuldzīti. Darbs, mājas, bērns, atkal darbs. Es jutu, ka manā galvā kaut kas lūst. Ne jau depresija, bet tāda noguruma robeža, kad tu vairs nespēj priecāties par neko. Sieva teica: "Tev vajag kādu hobiju." Bet kādu? Es neprotu spēlēt ģitāru, neprotu gleznot, un man nav laika skriet maratonus. Tad es atcerējos – pirms gadiem man patika spēlēt online pokers. Ne jau nopietni, tā, izklaidei.
Tā es atradu vavada online. Reģistrējos, paskatījos, kas jauns. Vietne bija sakārtota, viegli lietojama. Manā maciņā pēc rēķiniem bija palikuši 25 eiro "tikai sev". Es ieliku 15. Nekas liels, ja pazudīs – būs kā biļete uz kino, kas neiepatikās.
Izvēlējos spēli ar kosmosa tēmu – raķetes, planētas, melnie caurumi. Likme 0.20 centi. Sāku griezt. Tas nebija par naudu. Tas bija par to, ka es pārslēdzos. Pirmo reizi pēc nedēļām es nedomāju par termiņiem. Es domāju tikai par to, kurš simbols kritīs. Pēc pusstundas bilance bija 11 eiro. Nekas traks. Bet es jutos mierīgs.
Nākamajā vakarā es atkal atvēru vavada online. Šoreiz ar citu attieksmi – es necentos uzvinnēt. Es vienkārši gribēju atkārtot to mieru. Ieliku vēl 10 eiro. Izvēlējos citu spēli – ar tropu salu, palmas, jūra, dārgumi. Likme 0.30 centi. Griezu lēni. Pēc 40 minūtēm bilance – 8 eiro. Es jau gribēju beigt, bet tad pamanīju, ka man atlicis pēdējais grieziens pirms automāta pieturas.
Nospiedu. Un tad ekrāns uzsprāga. Trīs palmass. Bonuss. 15 bezmaksas griezieni ar augošu reizinātāju. Es sēdēju, skatījos, kā bilance lec – 6 eiro, 14 eiro, 28 eiro, 41 eiro, 59 eiro. Kad beidzās, es biju uz 102 eiro. Simt divi. No pēdējiem astoņiem eiro.
Es izņēmu 80. Atstāju 22. Ar to naudu es nopirku sievai ziedus – nevis tāpēc, ka kaut ko izdarīju nepareizi, bet tāpēc, ka gribēju redzēt viņas smaidu. Viņa prasīja: "Kāpēc?" Es teicu: "Tāpēc, ka šodien ir laba diena."
Bet stāsts vēl nav beidzies. Divas nedēļas vēlāk es biju mājās viens. Bērns pie vecmammas, sieva pie draudzenēm. Es atvēru vavada online. Bilancē vēl bija tie 22 eiro. Es nodomāju – šodien es neielikšu ne centa. Spēlēšu tikai to, kas ir. Izvēlējos spēli ar mehāniskiem augļiem – klasika, bez liekiem trokšņiem. Likme 0.50 centus.
Gāju lēnām. Pirmās 20 minūtes – nekas. Bilance kritās uz 14 eiro. Bet es neapstājos. Kaut kas man teica – turpini. 33. griezienā nokrita trīs septītnieki. Bonuss. Sākās izvēle – 10 griezieni ar 5x vai 20 griezieni ar 2x. Es izvēlējos pirmo. Katrs grieziens deva laimestu. 4 eiro, 8 eiro, 12 eiro, 16 eiro, 20 eiro. Kad beidzās pēdējais, bilancē bija 164 eiro.
Es pasmējos. Skaļi, tā ka kaimiņi dzirdēja. Es izņēmu 140. Atstāju 24. Ar to naudu es nopirku bērnam jaunu autokrēsliņu – vecais jau bija par mazu. Kad es to atvedu mājās, sieva paskatījās uz mani ar tādu skatienu, kādu neredzēju jau sen. Ne jau par naudu. Par to, ka es atcerējos. Ka man rūp.
Kopš tā laika es spēlēju tikai reizi nedēļā. Svētdienas vakaros, kad mājās ir kluss. Es ielieku 20 eiro – ne vairāk. Es spēlēju stundu, pāris stundas, un tad aizveru. Ja uzvinnēju, es izņemu vismaz pusi. Ja zaudēju, es neesmu dusmīgs. Jo zinu, ka tas ir tikai prieks, nevis ienākumu avots.
Vavada online man deva vairāk nekā naudu. Tas man deva atpūtu. Pārslēgšanos. Brīdi, kad es neesmu projektu vadītājs, ne tētis, ne vīrs. Es esmu tikai es, ar savu cerību un dažiem griezieniem. Un tas ir vērtīgi.
Zinu, ka daudi saka – online kazino ir ļaunums. Varbūt. Bet man tas ir kā šaha partija pret datoru. Tikai ar naudu, kuru esmu gatavs zaudēt. Es nekad neesmu ielicis vairāk, nekā varu atļauties. Un nekad neesmu spēlējis, lai atspēlētos. Tā ir lamatas, kurā es nekritīšu.
Šodien es joprojām strādāju to pašu darbu. Joprojām ir termiņi, klienti, bezmiega naktis. Bet svētdienas vakarā es zinu, ka man ir stunda, kad es varu aizmirst. Tikai viena poga. Tikai viens klikšķis. Tikai viens
vavada online. Un pasaule paliek mazliet vieglāka. Ne jau uz visiem laikiem. Bet pietiekami, lai izturētu nākamo nedēļu. Un tas ir daudz. Vairāk, nekā jebkurš termiņš.
